Krāt naudu vairumā gadījumu nav viegli. Tas prasa ļoti lielu gribasspēku, jo ikdienā nākas atteikties no dažādām lietām, kas sagādā prieku vai atvieglo ikdienas dzīvi. Pat tad ja ikmēneša ienākumi ir vidēji vai augsti, rodas vēlme iztērēt visu saņemto naudu uzreiz, bet krājējus bieži vien uz pareizā ceļa notur iepriekš izvirzīts mērķis. Ja nauda tiek krāta, tas parasti tiek darīts, lai pēc tam varētu iegādāties kādu lielāku preci, vai arī, lai justos droši par savu finansiālo situāciju. Domas, par šo mērķu sasniegšanu, palīdz turpināt krāt naudu un nepadoties mirkļa iegribām, bet ja ir skaidrs, ka ilgi un grūti krātā nauda būs uzreiz jāatdod kredītdevējiem, šis process var izrādīties psiholoģiski vēl daudz grūtāks.
Reti kuram būtu motivācija krāt naudu, kuru nav iespējams ne tērēt savām vajadzībām, ne glabāt nebaltām dienām, bet kredītņēmēji diezgan bieži nonāk šādā situācijā. Loģiski, ka paņemtais kredīts būs jāatmaksā un ja iepriekš kredītņēmējs nebija spējīgs iekrāt naudu, jo trūka gribasspēks, tad jārēķinās, ka to izdarīt pēc kredīta paņemšanas būs vēl daudz grūtāk. Ja nauda tiks krāta kredīta atmaksai, jārēķinās arī ar to, ka nāksies krāt ne tikai, lai atdotu tik daudz naudas, cik kredītņēmējs saņēma, bet vēl arī papildus procentu maksājumus. No tā var secināt, ka krāt kredīta atmaksai ir daudz sarežģītāk un neizdevīgāk, nekā vienkārši krāt, lai kredītus vispār nevajadzētu ņemt.
Daudzi kredītņēmēji maldās, uzskatot, ka krāt naudu, lai atmaksātu kredītu būs vieglāk, jo vienkārši būs spiesti to darīt. Viņi mierina sevi ar domu, ka tad, ja citas izejas nebūs, un kredītu nāksies atdot, taupības pasākumi būs paši par sevi saprotami un līdz ar to būs vieglāk sevi ierobežot. Tieši šāds domu gājiens daudzus kredītņēmējus noved pie nopietnām finansiālām problēmām. Sākumā tas izpaužas kā nespēja laikā atdot kredītu un termiņa pagarinājumu pieprasīšana, bet vēlāk pat kā jaunu kredītu ņemšana, lai nosegtu vecos. Šādas darbības tikai vēl vairāk sadārdzina kredīta atmaksu un vēl vairāk ir nepieciešams sevi ierobežot, lai varētu segt savas parādsaistības. Tas nebūt nav viegli, tieši pretēji – gan fiziski, gan emocionāli ļoti grūti. Lai tādu situāciju nepieļautu, naudas uzkrājumi ir jāveido regulāri, sākot krāt jau no savas pirmās algas.
Finansiālās labklājības formula ir pavisam vienkārša – ienākumiem ir jābūt lielākiem par izdevumiem. Ja tā būs, no šīs starpības veidosies uzkrājumi, kas radīs sava veida finansiālo neatkarību no ikmēneša ienākumiem. Tas nozīmē, ka nebūs nepieciešams gaidīt nākamo algas dienu, lai iegādātos nepieciešamās preces, kā arī nebūs jāuztraucas, ka pēkšņi varētu uzrasties neparedzēti tēriņi, kurus nav iespējams segt. Jāatceras gan, ka uzkrājumiem ir jābūt nepārtraukti. Tas nozīmē, ka pie pirmās spontānās idejas, kas saistīta ar naudas tērēšanu, nedrīkst izlietot visus uzkrājumus. Tādā gadījumā uzkrājumu veidošana ir jāsāk no jauna un var gadīties, ka tieši pēc naudas izdošanas, gadīsies kādi steidzami, neparedzēti izdevumi.
Ja nauda tiks krāta visu laiku un būs izveidojušies stabili uzkrājumi, ņemt kredītus maziem vai vidējiem, neparedzētiem visticamāk nebūs nepieciešams. Krāt naudu būs daudz vieglāk, ja zināsiet, ka tā paredzēta nākotnes ieceru īstenošanai, nevis pagātnes finansiālo saistību kārtošanai. Krāšanai ir jābūt kā ieradumam, nevis kampaņveidīgam pasākumam.