Katram no mums ir savi naudas tērēšanas paradumi. Ir cilvēki, kuri taupa katru centu un viedo naudas uzkrājumus, lai justos droši par savu finansiālo situāciju un ir arī tādi, kas iztērē pilnīgi visu savu naudu vai pat papildus saviem ienākumiem ņem kredītus, lai varētu izklaidēties un iegādāties dažādas ekskluzīvas preces. Ja diviem tik atšķirīgiem cilvēkiem nākas dzīvot kopā un veidot kopīgu budžetu, noteikti radīsies domstarpības un problēmas, bet sadzīvot taupīgajiem un izšķērdīgajiem nav neiespējami. Ir nepieciešams tikai izprast vienam otru un nonākt līdz labākajam rīcības plānam, attiecībā uz budžeta veidošanu.
Vienā mirklī krasi mainīt savus naudas tērēšanas paradumus ir ļoti grūti. Diez vai tas izdotos gan naudas taupītājiem, gan tērētājiem, tāpēc, lai spētu sadzīvot un veidot kopīgu budžetu, ir jāspēj rast kompromisu, kas apmierinātu gan vienu, gan otru pusi. Lai to spētu izdarīt, vispirms ir nepieciešams izrunāties un saprast, kāda ir katra attieksme pret naudu, kādas ir katra prioritātes un kādi ir dzīves uzskati kopumā. Tas ļaus labāk izprast otra cilvēka rīcību katrā konkrētajā situācijā un dos iespēju atrast veidus kā apmierināt abu vēlmes, neierobežojot otru cilvēku.
Labs risinājums ir iepriekš norunāt, kam drīkst tērēt naudu un kam nē, kā arī cik daudz naudas tieši katrs drīkst tērēt un cik ir jāatstāj iekrājumiem. Protams, šajā gadījumā ir jāņem vērā abu pušu viedoklis. Piemēram, ja viens vēlas tērēt tikai pašam nepieciešamākajam, bet otras grib izklaidēties un pirkt ekskluzīvas, dārgas preces, jāprot atrast vidusceļu. Šajā gadījumā nāktos samazināt naudas apjomu, kāds tiek tērēts izklaidēm, bet ne pilnībā no tā atteikties. Šāds risinājums gan ne vienmēr darbosies. Var gadīties, ka tas tikai radīs pamatu arvien vairāk strīdiem, jo neviens nebūs līdz galam apmierināts – taupīgajam nebūs iespējams pietiekamā apjomā iekrāt naudu, lai justos droši par savu finansiālo stabilitāti un izšķērdīgajam nebūs iespējams iegūt visas preces un pakalpojumus, kuri viņam šķiet nepieciešami.
Ja tomēr šādi kompromisi nevienu no pusēm neapmierina, tikai ierobežo un apspiež viņu vēlmes, labākais variants būtu turpināt katram pārvaldīt tikai savu naudu. Protams, dzīvojot kopā, būs daudz kopīgu izdevumu, līdz ar to būs nepieciešams daļu naudas likt kopējā budžetā, bet visu, kas paliek pāri, katrs varēs tērēt pēc saviem ieskatiem. Tas nozīmē, ka taupīgais varēs turpināt taupīt, bet izšķērdīgais uzdzīvot. Šajā gadījumā gan ir stingri jānolemj, ka taupītāja iekrātā nauda paliks tikai un vienīgi viņam. Bieži vien šādās situācijās naudas šķērdētāji grib izmantot arī ietaupīto naudu, kad pašiem nauda izbeidzas, vai pat pietrūkst. Ja ir nolemts, ka katram ir sava nauda, tad tā tam ir jābūt arī praktiski, ne tikai teorētiski.
Naudas tērēšanas paradumiem nevajadzētu būt šķērslim jebkādu attiecību dibināšanā, jo ikvienā situācijā var rast risinājumu. Protams, visu nevar vērtēt viennozīmīgi un lai spētu dot tiešām noderīgus padomus, ir jāpārzina katra konkrētā situācija, bet pamatā ir vai nu jārod kompromisi, vai maksimāli jānodala katra ieņēmumi, lai nebūtu iespējas rasties domstarpībām un strīdiem.
