Naudas aizdošanas vēsture
Kredīti, naudas aizdošana un parādi cilvēkiem ir zināmi jau vairākus simtus gadu, un pat pirms viduslaikiem cilvēki aizdeva viens otram naudu prasot par šo naudu procentu maksājumus. Senajos laikos naudas vai citu priekšmetu aizdošana bija uzskatāma par noziegumu un tie, kas šādi aizdeva naudu saviem līdzcilvēkiem tika sodīti ar likumu. Bet laikiem mainoties cilvēki aizvien vairāk nosliecās uz to, ka kredīti un dažādu priekšmetu aizdošana, tai skaitā nauda, ir noderīgi un var palīdzēt nabadzīgajiem nostāties uz kājām.
Pirmie rakstiskie pierādījumi par kredītiem un naudas aizdošanu mums ir jau no senajiem Babiloniešiem, kas jau 2000 gadus pirms mūsu ēras nodarbojās ar banku veidošanu un naudas aizdošanu, bet tajos laikos naudas vietā tika izmantoti graudi vai citi pārtikas produkti, kā arī zelts. Būtībā, ja skatāmies uz termina kredīts vēsturi, tad noteikti mums ir jāpiemin arī nauda un tās rašanās, jo tiklīdz, kā ir vienots maksājuma objekts, tā cilvēki var sākt ar šo objektu manipulēt. Un viena no šīm manipulācijām ir tieši naudas aizdošana citam cilvēkam, ar norunu, ka šī naudas summa tiks atdota un vēl papildus šai naudas summai tiks samaksāti procenti, par to, ka nauda tika aizdota.
Jau senajos Kristiešu un Ebreju rakstos ir minēti termini, kas saistīti ar kredītiem, kā piemēram “nesheka”, jeb procenti, un tas nozīmē, ka cilvēki par šādām lietām ir zinājuši jau sen. Kristietībā un citās reliģijās, pašos pirmsākumos, kredītu sniegšana un procentu ievākšana no tiem tiek uzskatīta par ļaunu, bet vēlākos rakstos parādās dažādi ieraksti un pamācības, ka saņemtais kredīts ir jānomaksā laikā un arī, par to, ka tad, ja tas ir tiešām nepieciešams, tad cilvēks drīkst saņemt un arī izsniegt kredītu. Tas tikai nozīmē to, ka jau senā pagātnē mūsu senču senči izmantoja šo finanšu līdzekli, lai būtu peļņu no kredītu izsniedzēju puses, bet lai varētu izdzīvot no kredīta ņēmēja puses.
Arī senie romieši jau Romas impērijas laikos izsniedza aizdevumus, bet tajos laikos tos izsniedza vidusmēra cilvēki un būtībā visa šī industrija bija maza un neattīstīta. Tikai vēlāk, kad augstākā cilvēku klase saprata, ka šādi var labi nopelnīt, tika veidotas finanšu iestādes, ko mēs šodien zinām ar vārdu Bankas. Tajos laikos ikviens, kuram bija nauda varēja to aizdot citiem cilvēkiem un katrs pats varēja uzstādīt procentu likmi un atdošanas termiņu, kur šīs procentu likmes parasti bija 4%-48% un termiņi parasti bija gada intervālos.
3 Ekonomisti, un viņu uzskati par kredītiem:
Mainards Keins
Džons Meinards Keins bija viens no zināmākajiem ekonomikas teorijas veidotājiem un viņa plāns, ka ekonomika visu laiku iet cauri krīzēm un treknajiem gadiem bija ļoti izteiksmīga. Keins arī uzskatīja, ka valdības var iejaukties tad, kad ekonomikā notiek krīzes, tādā veidā paātrinot atveseļošanos. Bet šī teorija arī ieteica valdībām aizņemties naudu, lai finansētu šo izplešanos, tāpēc visticamāk, Keins uzskatīja, ka kredītu saņemšana ir noderīga un tā pat varētu palīdzēt ekonomikai izveseļoties. Keins uzksatīja, ka mums vajadzētu ekonomiku mazliet kontrolēt, un izmantot kredītu lai to darītu!
Kārlis Marks
Kārlis Mars savukārt bija ar pilnīgu pretēju noskaņu un viņš uzskatīja, ka uzņēmēji, un kapitālisms, kā tāds ir ļauni un visu vajadzētu vadīt valdībai, kas tālāk izdala visus resursus cilvēkiem. Marksa ideju dēļ aizsākās Socialisms un komunisms un tādā veidolā visticamāk, ka Marks savas teorijas nevēlējās redzēt, bet pašos pamatos viņa doma par to, ka nevienam nevajadzētu kādu citu nostrādināt ir diezgan laba. Bet runājot par kredītiem Markss uzskatīja, ka kredītu sniegšana citiem cilvēkiem ir ļauna lieta, ko mums vajadzētu izskaust un dzīvot tikai no saviem līdzekļiem.
Frīdrihs Hajeks
Frīdrih Hajeks savukārt no šiem 3 zinātniekiem bija visatpazīstamākais un gudrākais, jo viņš uzskatīja, ka valdībām ekonomikā vispār nevajadzētu iesaistīties, un, piemēram, samazinot kredītu procentu likmes stimulēt ekonomisko izaugsmi. Hajeks par saviem nopelniem saņēma Nobela miera prēmiju, bet viņa uzskati par kredītiem, kā tādiem tā īsti nav zināmi. Bet visticamāk, ka Hajeks uzskatītu, ka kredīti, tāpat, kā jebkurš cits finanšu rīks ir noderīgs un tirgus pats nolems, cik lielā apmērā šī kreditēšana ir nepieciešama, tāpēc, tiem, kuriem vajag kredītu to arī vajadzētu ņemt, bet tiem, kuriem nevajag, tiem nevajadzētu.
- Vietas, kur kredīti darbojas – Kredīts, kad tiek pielietots, kā finanšu rīks var būt izdevīgs, ja uzņēmums vēlas paātrināt savu apgrozījuma kāpumu, vai arī kur cilvēks ir nonācis finansiālās grūtībās, un var saņemt naudu, lai no tām izķepurotos, bet tikai ne tad, ja šīs finanšu grūtības ir saistītas ar kredītiem. Aizdevumi var radīt papildus līdzekļus, ko izlietot šodien un tagad, lai pēc tam iegūtu lielāku atdevi no šī kapitāla, kā tika investēts, un atgriežot kredīta naudu + vēl procentus tik un tā paliek peļņa. Šāda rīcība ļauj veikt dažādus finanšu darījumus, pirkt kapitālu un ieguldīt naudu tādās industrijā, kur bez sākotnējiem resursiem ir grūti izsisties.
- Vietas, kur kredīti nedarbojas – Bet aizņēmumu ņemšana var būt arī slikta, jo, ja cilvēks pārāk daudz aizņemas, viņa procentu maksājumi var kļūt pārāk lieli, lai tos spētu nosegt no ikmēneša algas. Ja tiek ņemti pārāk lieli aizdevumi nepadomājot par sekām un to, cik grūti tos būs atmaksāt, tad var gadīties tā, ka cilvēks nonāk līdz maksātnespējas robežai, kur ienākumi ir mazāki, nekā ikmēneša kredītu maksājumi un tāpēc jāveic ir šis bankrots. Bet pamatā tā jau ir cilvēku pašu izvēle, vai viņi ņem šos aizdevumus vai neņem, un, ja tiek paņemti pārāk daudz kredīti, agri vai vēlu cilvēks sapratīs, ka tik daudz nevajag ņemt un nomaksājot šos maksājumus nākamreiz vairs kredītu neņems.
Skatoties no abām pusēm gan no aizdevēja gan no aizņēmēja varam noprast, ka veicot šādu aizdevumu abi iesaistītie personāži uzņemas risku, jo, kur aizdevējs var savu naudu neatgūt, tur aizņēmējs var nonākt tik sliktā stāvoklī, ka viņš naudu nemaz nevar atdot. Dēļ šī konflikta arī rodas šādi jautājumi, vai kredīts ir slikts, vai nav, jo līdz šim neviens vēl nav līdz galam to sapratis.
Bet mana perspektīva uz šo jautājumi ir tāda, ka pie brīvā tirgus kredītam, kā finanšu pakalpojumam ir jābūt pieejamam sabiedrībai par brīvā tirgus cenām, jo arī, ja šīs procentu likmes ir pārāk lielas, tās pašas nostabilizēsies tad, kad cilvēki šos aizdevumus pārtrauks ņemt. Tie cilvēki, kuri ir aizņēmušies, bet nespēj atdot paši ir vainīgi, ka šo pakalpojumu izvēlējās, jo neviens taču viņiem to nespieda darīt, un vienmēr taču ir iespēja veikt bankrotu, un nodzēst visus savus parādus. Un tad, kad vai nu ir pievilkta josta un parāds ir nomaksāts vai arī ir uztaisīts bankrots, tad varbūt šim cilvēkam būs skaidrs, ka tik daudz aizņemties nedrīkst, un tas ir jādara ar mēru, tāpat, kā viss pārējais mūsu dzīvē. Cilvēki pēc savas dabas ir vāji un mēs nemākam sevi kontrolēt visdažādākajās situācijās, sākot ar azartspēlēm, narkotikām, ēdienu un pat pārāk daudz izklaidi, bet bieži vien cilvēks vienā brīdī saprot, ka kaut kas ir jāmaina un visi šie sliktie ieradumi tiek izskausti. Un nevar teikt, ka atpūta, kafija(kas arī ir narkotika) vai mazliet azartspēles priekš izklaides vajadzētu aizliegt, tieši otrādi, cilvēkiem pašiem ir jāsaprot, ka reiz ir par daudz. Un, ja tā nenotiek ekonomika pati aizliegs šiem cilvēkiem vairāk šīs lietas saņemt, kā, piemēram, ja tiek pārāk daudz spēlētas azartspēles, šie uzņēmumi ievieto cilvēkus melnajos sarakstos, jo viņi jau tā ir pārāk lielos parādos. Un šādi šī aizliegšana notiek visur, jo arī kredīt-devēji nevēlas aizdot naudu cilvēkiem, kas to nevar atdot, jo tas viņiem nav izdevīgi, un tāpēc ir izveidoti melnie saraksti, kuros cilvēkam iekļūstot, aizdevumu saņemt būs ļoti grūti.
Tas savukārt liecina par to, ka es ticu, ka kredīts, kā koncepts, ja tiek izmantots laiku pa laikam, nepārforsējot, var radīt labumu un visas nepilnības, kā, piemēram, lieli procenti, vai īsi termiņi, kas ar šo argumentu (kredīts labs vai slikts) ir saistītas, pašas nostabilizēsies.
