Kā zināms, pašlaik pensionāri ir viena no finansiāli maznodrošinātākajām cilvēku grupām. Nereti pensionāri dzīvo vieni un viņiem nākas iztikt ar pāris simtiem eiro mēnesī. Tas ir skumji, jo šie cilvēki visu mūžu ir strādājuši un maksājušu sociālās iemaksas, taču, diemžēl, dažādu apstākļu dēļ, adekvātas pensijas saņemt viņi tomēr never. Tie pensionāri, kuriem ir laba veselība, vēl var mēģināt strādāt vai kā nopelnīt naudu iztikai, bet tie, kas strādāt īsti vairs never, nonāk strupceļā. Tad daudzi kā pēdējo glābiņu, izmanto savus bērnus, lūdzot finansiālo atbalstu. Vai šāds solis ir pareizs un vai bērniem vajadzētu finansiāli atbalstīt savus vecākus, ja viņiem ar pensiju nepietiek?
No likumiskā viedokļa, vecāki var pieprasīt uzturlīdzekļus saviem bērniem. Tas gan nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Lai pieprasītu uzturlīdzekļus no saviem pilngadīgajiem bērniem, vecākiem ir jāpierāda, ka ar saviem ienākumiem, viņi nespēj nodrošināt visas savas pamata vajadzības. Katrs lūgums tiek vērtēts individuāli un tiek ņemts vērā gan vecāku pamatojums nepieciešamībai pēc naudas, gan arī bērnu mantiskais stāvoklis un atbildība. Neviens neliks maksāt tad, ja bērni paši knapi var izdzīvot, bet ja bērniem ir daudz naudas un vecākiem tiešām iet slikti, bērniem ir pienākums sniegt finansiālo atbalstu.
Jāsaka gan, ka līdz tiesām personīgās attiecības tiek novestas reti un vairāk finansiālais atbalsts tiek lūgts uz vienošanās principiem. Vecāki vienkārši var palūgt neoficiālu finansiālo atbalstu, bet cik tas ir ētiski? Vai vecākiem vajadzētu ņemt naudu no bērniem arī tad, ja tas traucē viņiem uzsākt patstāvīgu dzīvi un kavē viņu personīgo izaugsmi? Pirms vecāki lūdz finansiālo palīdzību no bērniem, viņiem vajadzētu apdomāt divas lietas – vai viņiem šī nauda patiešām ir nepieciešam un vai bērni tiešām var palīdzēt, tādā vaidā nebojājot dzīvi sev?
*REKLĀMA
Tātad, vispirms jāpadomā, vai ar iztikšanu tiešām ir tik slikti. Tiesa, pensijas nav lielas un vientuļie vecie cilvēki nereti tiešām never izdzīvot, bet ļoti bieži gadās arī tā, ka vecie cilvēki vienkārši neprot pielāgoties mazākam ienākumu apjomam. Pensionējoties, viņi cer saglabāt iepriekšējo dzīvesveidu, taču, jāsaprot, ka samazinoties ienākumiem, jāsamazina arī izdevumi. Bieži to var izdarīt, piemēram, pārvācoties uz mazāku mājokli vai vienkārši vairāk piedomājot pie tā, kādas preces un pakalpojumi tiek patērēti. Ja pensionāram ir iespējams dzīvot piezemētāk, vispirms vajadzētu apsvērt šādu iespēju un tikai pēc tam domāt par naudas lūgšanu saviem bērniem.
Pēc tam ir jāpaskatās uz to arī no pašu bērnu skatpunkta. Vispirms padomājiet par to, kurā dzīves posmā ir jūsu bērni un kāda ir viņu finansiālā atbildība un situācija. Ja bērni vēl nav īsti iekārtojušies dzīvē, ja viņiem pašiem ir mazi bērni un milzīgi izdevumi. Tādā gadījumā, jūsu lūgums var ievērojami satricināt viņu dzīves un liegt viņiem jebkad dzīvot pārtikušu dzīvi. Savukārt, ja jūsu bērni jau dzīvē ir iekārtojušies, savus bērnus izaudzinājuši un naudas viņiem netrūkst, finansiālās palīdzības lūgšana neko ļaunu nenodarīs un, visticamāk, viņi arī palīdzēs ar prieku. Šādā gadījumā var lūgt palīdzību arī tad, ja tā nav gluži ārkārtas situācija, bet vienkārši nepieciešams finansējums, lai dzīve kļūtu mazliet vieglāka.
Būtībā, bērniem būtu pienākums palīdzēt saviem vecākiem. Tie tomēr ir cilvēki, kas rūpējušies par jums ilgus gadus, tāpēc dot kaut ko pretī būtu pilnīgi godīgi, tomēr jāsaprot, ka cilvēkiem prioritāte vienmēr būs nodibināt pašiem savu ģimeni un to nedrīkst liegt. Ja arī pašiem bērniem iet gūti, ir jādomā kā izķepuroties, jo uzgrūst tādu nastu nebūtu īsti ētiski. Ir jādomā par to, lai tuvākajiem cilvēkiem vienmēr viss būtu labi un to var panākt tikai sadarbojoties un vēlot labu.