Mēs taču visi atceramies neseno 2008. gada ekonomisko vispasaules krīzi, kad pārāk lielā kreditēšana noveda ekonomiku līdz vairāku gadu pagrimumam, vai arī mazliet senāko tehnoloģiju burbuli, kad vispasaules ekonomika netika tik daudz iespaidota, bet tomēr bija redzamas dažādas sekas. Nu 2015. gadā izskatās, ka mēs esam sagaidījuši kaut ko līdzīgu 2000. gadu tehnoloģiju burbulim, jo pašlaik jaunas tehnoloģiju kompānijas, kuru vērtība tiek mērīta miljardos dolāru ir tik daudz, ka tās vairs nevar saskaitīt uz divu roku pirkstiem. Un tas liek domāt, ka investori ir kļuvuši pārlieku vienaldzīgi un grūž naudu pat tādos uzņēmumos, kuriem nav patiesu ilgtermiņa biznesa modeļu, un kas nespēj veidot tik lielu apgrozījumu kur nu vēl runāt par peļņu.
Ja atceramies 2000 gada tehnoloģiju burbuli, un to, kad tas tā teikt sprāga, tad noteikti varam vilkt līdzīgas paralēles, jo arī tad jaunie tehnoloģiju iesācēj-uzņēmumi, jeb tautā saukties “start-up” saņēma miljoniem lielas investīcijas pat tad, ja uzņēmumam nebija skaidrs mērķis, kā nonākt līdz peļņai, un pat tad, ja nebija pilnīgi nekas izveidots. Tajā laikā investori bija kļuvuši pārāk alkatīgi un cerēja, ka iegrūžot naudu jebkādā industrijā, tajā būs iespējams izveidot nākamo miljardu kompāniju, bet kā izrādījās pēc burbuļa sprāgšanas, tad tikai uzņēmumi ar tiešām nopietniem biznesa plāniem un adaptīviem līderiem bija spējīgi izdzīvot un lielākā daļa no pārējiem uzņēmumiem ātri vien pazuda uz neatgriešanos.
Gluži tāpat, kā kredītu burbulī arī tehnoloģiju uzņēmumu burbulī cilvēki vienkārši kļūst neapdomīgi un ieraugot tādus veiksmes stāstus, kā Twitter, Facebook, Google un citas līdzīgas kompānijas, gan investori gan jaunie uzņēmēji cenšas šīs kompānijas replicēt, tā īsti par nepadomājot, kā šie uzņēmumi panāca savu veiksmi. No investoru puses ir skaidrs, ka katrs grib pēc iespējas vairāk nopelnīt, un redzot šādus veiksmes stāstus ir viegli kļūt pārgalvīgam un investēt naudu arī uzņēmumos, kuri patiesībā nav dzīvotspējīgi. Bet no uzņēmēju puses, ja ir tik viegli dabūt investīciju naudu, tad ir grēks to neizmantot pat tad, ja uzņēmēja biznesa ideja nav tik spīdoša, jo sliktākajā gadījumā uzņēmums tiks likvidēts, un pašam uzņēmējam nebūs nekādas saistības, jo investētā nauda jau nebija viņa. Tā lūk no abām pusēm sanākot kopā cilvēkiem kas grib labumu tikai sev rodas šāda situācija, ka vienu vai divus gadus jauni uzņēmumi saņem vairāku miljardu novērtējumus, pilnīgi bez nekādiem ienākumiem un pat bez skaidra mērķa kā tik lielu naudu nopelnīt.
Apskatot Wall Street journal datus par uzņēmumiem, kuri ir saņēmuši investoru naudu, un šo uzņēmumu vērtību ir redzams, ka pasaulē pašlaik ir vairāk nekā 70 uzņēmumi, kuru kopējā vērtība ir lielāka par 1 miljardu dolāru un salīdzinot datus ar 2014. gadu, tad šis skaitlis ir gandrīz dubultojies, bet paskatoties uzņēmumu vērtības ap 2014. gadu lielākie no šiem uzņēmumiem bija novērtēti 10 miljardu apjomā, bet nu jau lielākajiem uzņēmumiem vērtība tiek lēsta 40 miljardu apjomā, kas liekas neticami skaitļi, jo šādas vērtības pamatā ir tikai desmitiem gadu vecām kompānijām, kurām ienākumi arī ir mērāmi miljardos nevis tikai simtos miljonu, kā dažam labam no šiem uzņēmumiem.
Viss šis liecina, ka mēs pašlaik tuvojamies kārtējam burbulim, un visticamāk tuvāko mēnešu vai gada laikā šis burbulis sprāgs, bet lielāks jautājums ir vai ir iespējams no šī burbuļa nopelnīt, vai arī, mazināt savus zaudējumus, kad tas notiks?
