Savstarpējām attiecībām ģimenē vienmēr būtu jābūt svarīgākām par naudu un mantu, taču diemžēl realitātē tas tā ne vienmēr ir. Ja katrs ģimenes loceklis no visas sirds pieķertos šai filozofijai, tad ģimenes strīdi par naudu būtu pavisam nelieli vai nepastāvētu nemaz. Protams, tas skan ļoti idealizēti. Bet, ja cilvēki augstāk vērtē materiālās preces attiecībā pret attiecībām ar savu ģimeni vai arī uzskata naudu un dāvanas par šādu attiecību galvenajām vērtībām, tad konflikti būs neizbēgami. Konfliktus saistībā ar finansēm var izraisīt arī paaudžu atšķirības šī jautājuma uztverē. Vecvecākiem, visticamāk, būs krietni atšķirīgāka attieksme pret naudu nekā viņu bērniem un mazbērniem.
Uzskaitīsim pāris no šādiem atšķirīgiem uzskatiem, kas potenciāli varētu izraisīt konfliktus starp paaudzēm un to, kā šādas situācijas vislabāk atrisināt, lai šīs aprakstošās mūsu salīdzināšanas tabulas palīdzētu jums atrast labāko pieeju savas ģimenes finanšu strīdu risināšanā.
Problēma: kad vecvecāki šķiet pārlieku skopi.
Daudzas jaunās ģimenes, kuras ir lietas kursā par savu vecāku vai vecvecāku īpašumu un finanšu līdzekļu kopējo vērtību, kļūst ļoti aizvainoti, kad vecākā paaudze nedalās ar šiem līdzekļiem ar viņiem. Viņi uzskata, ka viņu priekšteči vienkārši ir skopi. Varbūt vecvecākiem ir vairāki tūkstoši eiro aktīvos, bet jaunajai paaudzei tajā pašā laikā ir jādzīvo un jāknapinās no algas līdz algai. Bet patiesībā realitāte varētu būt tāda, ka vecvecāki, kuri nu jau ir sasnieguši savu darba gadu beigas un tuvinās pensijai, nevar atļauties tērēt savus aktīvus uz mazbērniem, jo viņiem šie līdzekļi būs nepieciešami, lai spētu izdzīvot nākamos 20, 30 vai vairāk gadus esot pensijā.
Risinājums: vislabākā stratēģija šīs situācijas veiksmīgai risināšanai nenoliedzami ir komunikācija. Vecvecāki varētu, piemēram, izpētīt izmaksas veco ļaužu pansionātiem un tam, cik varētu izmaksāt senioru apkope mājas, kā arī citas iespējas vecāka gadagājuma cilvēku aprūpei. Tad viņi varētu dalīties ar šo informāciju ar saviem bērniem vai mazbērniem, lai atspoguļotu viņiem, ka dzīves laikā uzkrātā nauda viņiem būs nepieciešama daudz vairāk, lai nodrošinātu sev cienīgas vecumdienas. Tas ir viens no veidiem, kā bez konflikta vecvecāki var pamatot savu “skopumu” – kā to dēvē viņu bērni.
Problēma: kad vecvecāki knapi iztiek ar savām līdzekļiem
Nav nekāds noslēpums, ka lielākajai daļai vecvecāku nav nekādu uzkrājumu un viņi cīnās paši saviem spēkiem. Taču dēļ maziem fiksētiem ienākumiem vai invaliditātes, vecvecāki drīzāk varētu lūgt finansiālu palīdzību no saviem bērniem vai mazbērniem. Aptuveni trīs ceturtdaļas no iedzīvotājiem uzskata, ka bērniem būtu pienākums palīdzēt saviem vecākiem vai vecvecākiem, taču ne vienmēr vēlmes sakrīt ar iespējām. Neatkarīgi no tā, ko cilvēki domā, ir situācijas, kad neviens no ģimenes locekļiem nespēj sniegt papildus atbalstu, lai atbalstītu vecāko paaudzi, un viņiem ir jāpaļaujas uz valdības atbalstu vai labdarības resursiem. Protams, ir arī scenāriji, kuros bērni atsakās atvēlēt jebkāda veida palīdzību, kas ir auglīga vide nopietniem konfliktiem starp jaunākās paaudzes brāļiem un māsām, kuri dala atbildību par vecāko paaudzi.
*REKLĀMA
Risinājums: šī konflikta atslēga ir saprast, ka ir vairāk nekā tikai viena veida risinājums, kā sniegt palīdzību, un tai ne vienmēr ir jābūt izteiktai naudā. Pieaugušie bērni, kas nevar atļauties sniegt finansiālu palīdzību, bieži vien var ziedot savu laiku un rūpes. Viņi var palīdzēt ar mājas uzkopšanas un uzturēšanas darbiem vai mājas remontu, nodrošināt transportu, doties kopā ar vecvecākiem uz medicīniskajām apskatēm pie ārstiem un palīdzēt ar visdažādāko dokumentu apstrādi. Savukārt brāļi un māsas savā starpā var vienoties, ka persona, kas reāli sniedz finansiālu palīdzību, tiek atbrīvota no cita veida palīdzības sniegšanas, ja tam vairs neatliek laika un iespēju.
Problēma: kad vecvecāki dala naudu pa labi un pa kreisi.
Tiklīdz bērniem vai mazbērniem rodas šķietama vajadzība, vecvecāki uzskata par savu svētu pienākumu uzreiz nākt palīgā ar finansēm. Pārsteidzoši ir arī tas, ka apmēram puse pieaugušo un maksātspējīgo bērnu vēl joprojām uzskata, ka vecākiem vajadzētu būt gataviem palīdzēt saviem pieaugušajiem bērniem ikreiz, kad viņiem rodas tāda nepieciešamība (neatkarīgi no bērnu reālā vecuma). Vecvecākiem zem šāda spiediena var šķist, ka viņiem nav citas izvēles, kā vienīgi palīdzēt pārvaldīt jaunākās paaudzes finanšu jautājumus un problēmas. Labi ir gadījumi, kuros vecvecāki piešķir naudu saviem mazbērniem kāda konkrēta mērķa realizēšanai, īpaši noprecizējot, ka šie līdzekļi ir jāizmanto tieši šim nolūkam. Savukārt, slikti ir tad, ja vecvecāki pēc šādām darbībām automātiski uzskata, ka šādas finanšu palīdzības sniegšana dod viņiem tiesības kontrolēt jaunās ģimenes budžetu kopumā.
Risinājums: vecvecākiem, kas vēlas bez ierunām dalīties ar savu naudu ar bērniem vai mazbērniem, jābūt gudriem ziedotājiem. Ja viņi vēlas dot naudu kādam konkrētam mērķim, piemēram, auto iegādei, tad naudu vajadzētu pārskaitīt uzreiz auto pārdevējam, nevis pastarpināti bērniem, lai izvairītos no liekiem konfliktiem gadījumos, ja nauda tomēr netiktu izmantota prasītajam mērķim. Kad vecvecāki izsniedz naudu bez konkrēta mērķa, viņiem atkrīt tiesības sekot līdzi tam, kā šī nauda tiek tērēta.
Problēma: kad vecvecāki atsakās palīdzēt saviem mazbērniem.
Vēl joprojām pastāvošais stereotips par bagātajiem vecvecākiem mūsdienās nav patiess lielākajā daļā ģimeņu. Skumjais fakts, it īpaši Latvijā, ir tāds, ka lielākajā daļā gadījumu tieši mazbērniem ir jāpalīdz saviem vecvecākiem finansiāli, nevis otrādi. kā ārkārtīgi nomācošs nav daudziem vecvecākiem, kuri, iespējams, ir izauguši vēl izdevīgākā laikā. Tāpēc, ja vecvecāki atsakās palīdzēt saviem mazbērniem, tad tas parasti ir tāpēc, ka viņiem nav pat pārdesmit eiro lieku līdzekļu, ko novirzīt šim mērķim.
Risinājums: tas nav vecvecāku pienākums – dot saviem mazbērniem naudu. Ja vecvecāki ir apsolījuši palīdzēt ar auto iegādi vai dzīvokļa pirmās iemaksas segšanu, tad, protams, būtu jauki, ja viņi spētu pildīt solītās saistības. Taču pat tad tas ir labas gribas žests, nevis pienākums. Ja vecvecāki savas dzīves laikā bažījas dot naudu mazbērniem, tad vislabākais risinājums ir novēlēt to viņiem mantojumā. Tādā veidā vecvecāki varēs izmantot tik līdzekļus, cik viņiem būs nepieciešams, lai nodrošinātu sev pārtikušas vecumdienas, bet atlikušais pēc viņu nāves nonāks jaunās paaudzes valdījumā.
Kad runa ir par finansēm, vecvecāki savā priekšā saskaras ar īpaši grūtu uzdevumu. Lielākā daļa no viņiem patiešām ļoti vēlētos saviem bērniem un mazbērniem atvieglotu dzīvi, taču tanī pašā laikā viņi arī vēlas, lai smagā darbā pavadītā dzīve vecumdienās tiktu atvieglota, bezrūpīgi baudot pelnīto atpūtu un neraizējoties par nepietiekošām finansēm. Viņi zina, ka attiecības vienmēr ir svarīgākas par naudu, taču viņi arī zina, ka finansiālas grūtības nav nekāda pastaiga pa saulainu pludmali. Mazbērniem būtu jābūt īpaši saprotošiem un uz situāciju jāskatās ilgtermiņā, jo arī viņi ar laiku novecos un vēlēsies sagaidīt cilvēcīgu attieksmi no saviem mazbērniem, kad pienāks tāds laiks.