Ja jums šķiet, ka tikai tagad mūsu ekonomika ir pārblīvēta ar ātro kredītu piedāvājumiem un kredīti 2018. gadā ir sasnieguši savu virsotni, tad jāsaka, kā tā viss gluži nav. Aizdevumi civilizācijā ir pastāvējuši tūkstošiem gadu un ir izmantoti dažādos veidos. Kaut arī tiešsaistes aizdevumu vēsture ir īsa (jo tāda ir pati tiešsaistes vēsture), tradicionālajām kreditēšanas saknēm var izsekot līdz pat civilizācijas sākumam, ko atklājuši 3000 gadus veci rakstiski aizdevuma līgumi no Mezopotāmijas, kas atspoguļo kredītpunktu sistēmas attīstību un ietver procentu jēdzienu. Lai gan daudziem cilvēkiem patīk uzskaitīt aizdevumu ēnas puses un viņi vēlētos aizliegt kredītu izsniegšanu, liela daļa civilizācijas attīstība un ātrā izaugsme nebūtu bijusi iespējama bez kredīta esamības. Piemēram, vēstures liecības atspoguļo, kā aizdevumi ir atbalstījuši Spānijas jaunās pasaules izpēti, kas rezultējās ar Amerikas kolonizāciju un stimulēja rūpniecisko revolūciju. Aizdevumu izsniegšana ir produktīvs līdzeklis, ko izmantot sabiedrībai, un ir radījis dažus no lielākajiem cilvēkiem zināmiem pasaules projektiem.
Šodien tiešsaistes kreditēšana rit pilnā sparā un tikai palielinās savos apjomos un funkciju daudzveidībā. Tomēr, lai saprastu, kādā virzienā dodas tiešsaistes aizdevumu pasaule, vispirms ir jāsaprot aizdevuma rašanās sarežģītība pirms tiešsaistes laikmeta.
Kreditēšanas pirmsākumi
Agrākais formālais neoficiālais aizdevums pastāvēja starp ģimenes locekļiem un draugiem, un tas joprojām pastāv un veiksmīgi darbojas arī šodien. Aizdevums darbojās lokos, kurā katrs grupas dalībnieks veica vienu un to pašu ikmēneša maksājumu. Aizdevums katru mēnesi rotēja pie cita grupas dalībnieka. Pirmajā mēnesī viens dalībnieks saņēma 1000 naudiņas un katru mēnesi pēc tam aizņēmumu saņēma nākamais grupas dalībnieks, līdz visi kreditēšanas lokā esošie dalībnieki bija guvuši iespēju izmantot naudu savām vajadzībām un katrs atmaksāja savu daļu.
Kreditēšana Senajā Romā
Oficiālais aizdevums, kādu mēs to pazīstam arī šodien, datēts ar Senās Romas laikiem. Senās Romas laikos banku funkcijas veica privātpersonas vai lombardu pārstāvji. Šie aizdevēji piedāvāja regulārus aizdevumus, kas ir līdzīgi šodienas patēriņa aizdevumiem. Standarta gadījumos lauksaimnieki aizņemtos lielas naudas summas, lai iesētu lauksaimniecības kultūras. Lauksaimnieki aizdevumu atmaksātu ražas novākšanas laikā vai pēc tās un pieprasītu jaunu aizdevumu nākamās sezonas sēšanas darbiem. Senās Romas laikos aizdevēji jau izmantoja nodrošinātos aizdevumus, un dažādas vērtīgas lietas tika paturētas kā nodrošinājums, lai samazinātu aizdevuma atmaksas risku. Lai arī mūsdienās procentu likmes un termiņu ilgums ir stabilāki nekā Senajā Romā, šāda veida aizdevumu struktūra ir saglabājusies nemainīga joprojām.
*REKLĀMA
Kreditēšana Viduslaikos
Šajā laikā reliģiskie līderi noteica jebkādu aizdevumu formu ar procentiem virs 1% mēnesī kā augļošanas praksi. Viduslaikos kristiešiem bija aizliegts aizdot naudu ar jebkādām procentu likmēm, bet ebreji varēja aizdot ar procentiem tikai ne-ebreju aizņēmumu ņēmējiem. Šajā laikā aizdevēji galvenokārt veica savu biznesu no soliem sauktiem par “bancas”, no kurienes tad arī izriet vārds – banka. Kad aizdevējs devās pensijā, viņš šo solu sadragāja, darbība tika saukta par “Banca rupta”, no kā radies termins bankrots. Līdz 18.gs., lai gan aizdevēji joprojām izmantoja nodrošinājumu izsniegtajiem aizdevumiem, galvenais aizdevumu veids bija neatmaksātie aizdevumi, t.i., bagātie aizdeva tiem, kuriem nebija nekādu līdzekļu, un parāds tika atdots strādājot smagā darbā bagātnieka labā.
Kreditēšana 1800. gados
1800. gadu sākumā sākās jauns kreditēšanas laikmets, kas bija taisnīgāks un pieejamāks iedzīvotājiem ar vidējiem un zemiem ienākumiem. 1816. gada decembrī Filadelfijas Uzkrājumu fonda biedrība, pirmā no daudzām uzkrājumu un aizdevumu asociācijām Amerikā, vēra durvis, lai vidējam amerikānim būtu vieta, kur ietaupīt resursus vai izņemt aizdevumu.
Kreditēšana 20. gadsimta vidū
20. gadsimta vidū radās būtiskas pārmaiņas tanī procesā, kā aizdevēji identificēja atbildīgākos kredītņēmējus. Tā vietā, lai izmantotu tradicionālās ģimenes saites vai fizisko nodrošinājumu, lai nodrošinātu zemu kreditēšanas risku, galvenais kreditēšanas modelis mainījās uz privātpersonas finanšu datiem. 1950. gadā biznesmenis Franks MakNamara apmaksāja restorāna rēķinu ar nelielu kartona karti, ko šodien pazīst kā “Diners Club” karti, kas ir kredītkaršu pamatlicēja. Tikai astoņus gadus vēlāk Amerikas bankas uzsāka ražot kartes, kas vēlāk kļuva par Visa kartēm. Iesākumā šīs kartes tika nosūtīts vairāk nekā 60000 patērētājiem, lai pārliecinātu tirgotājus, ka šāda tipa kartes ir derīgs maksājuma veids. FICO rādītāji, ko šodien izmanto gandrīz 90% aizdevēju, vispirms savu slavu ieguva 1955. gadā, kad federālā nacionālā hipotēku asociācija un Fredijs Moms ieteica izmantot FICO rādītājus hipotēku kredītu novērtēšanai. Līdz 1959. gadam aizdevēji jau oficiāli sāka izmantot FICO rādītājus, lai pieņemtu informētus lēmumus par kredītņēmējiem.
Tiešsaistes kreditēšanas bums
Līdz ar datoru un elektronisko datu uzkrāšanas attīstību un kļūšanu arvien izplatītākiem, tika veicinātas arī jaunas kreditēšanas iespējas. Astoņdesmito gadu vidū Detroitas hipotēkas aizdevējs, ko sauca par “Quicken Loans” jeb “Paātrinātie aizdevumi”, dramatiski paātrināja visu kreditēšanas procesu, kredīta pieteikšanās un pārskatīšanas procesu organizējot tiešsaistē. Latvijā ap šo laiku varēja tikai sapņot par tādu progresu. Tiešsaistes aizdevumi pie mums parādījās krietni vēlāk. Tomēr, ņemot vērā to, ka tajā laikā arī Amerikā datori tika izmantoti reti, tikai 1999. gadā pirmais reālais tiešsaistes bankas pakalpojumu sniedzējs bija pieejams plašākam patērētāju lokam, kas piedāvā mājas hipotēku kredītus un banku pakalpojumus tiešsaistē. Ar pilnu klāstu pieteikšanās un pārskatīšanas procesu tiešsaistē kredītņēmējiem vairs nevajadzēja atstāt savas mājas, lai dotos pieteikties aizdevumam pat bankā. Tiešsaistes aizdevumi kādi tie pazīstami šodien 2005. gadā uzsāka savu darbību tieši Eiropā, kad tika ieviesa ideju par no personas-uz personu aizdevumiem, cenšoties padarīt aizdevumus vieglāk pieejamus patērētājiem. Eiropa kalpoja kā agrīnā izaugsmes vieta, un no 2006. līdz 2008. gadam idejai pievērsās arī dažādas ASV finanšu platformas, kas piedāvāja ātru aizdevumu procesu un vieglāku piekļuvi kapitālam dažādās kategorijās, sākot no studentu kredītiem līdz individuālajiem un mazo uzņēmumu aizdevumiem. Tiešsaistes kreditēšana ir ieguvusi vienu no augstākajiem popularitātes līmeņiem. Tas tiek skaidrots ar to, ka tie automātiski likvidē daudzus tradicionālo aizdevumu galvassāpju cēloņus, būtiski paātrinot procesu, jo īpaši – uzņēmējdarbības aizdevumiem. Privātie aizdevēji var piekļūt klientiem un piedāvāt savu finansējumu, ja bankas atsakās sniegt savus finanšu pakalpojumus, jo tām risks ir pārāk augsts. Privātie aizdevēji, visticamāk, tikai paaugstinās procentu likmi, bet aizdevumu piešķirs tik un tā. Alternatīvie aizdevumu sniedzēji kļuva populāri arī tāpēc, ka patērētāji ik pa laikam nonāca pie secinājuma, ka bankas aizdevumi dažreiz var būt sarežģīti un apgrūtinoši, it īpaši, ja indivīds vēlas īsā laikā saņemt nelielu naudas summu. Ne-banku kreditori šādu vajadzību apmierināšanai ir ideāli piemēroti. Kaut arī bankas visā gūst milzīgus apjomu radītus peļņas rādītājus, tās nespēj ātri apkalpot klientus (un jo īpaši tiešsaistē) un aizdevuma pieprasīšana ir ilgs un apgrūtinošs process. Ne-banku aizdevēji šos trūkumus ātri vien izmantoja savā labā un veiksmīgi aizstāj šo nišu, piedāvājot īstermiņa aizdevumus pat tādiem indivīdiem, kuriem nav oficiāli uzrādāmi ienākumi.