Kad runa ir par personīgā budžeta plānošanu un finansiālās labklājības nodrošināšanu, vienmēr tiek pieminētas dažādas taupīšanas metodes, lai varētu iekrāt naudu neparedzētām situācijām. Spēja taupīt naudu un veidot uzkrājumus, nenoliedzami ir ļoti laba prasme, kas tiešām var labvēlīgi ietekmēt finansiālo labklājību un dzīves līmeni kopumā, taču ir jāzina, kur beidzas taupība un kur sākas skopums un pārlieku liela sevis ierobežošana. Ja taupīšana ir kļuvusi par apsēstību un cilvēks ir gatavs atteikties ne tikai no liekiem tēriņiem, kas dzīves kvalitāti būtiski neietekmē, bet arī no jebkā kas sagādā prieku un pat vitāli nepieciešamām precēm un pakalpojumiem, var rasties dažādas problēmas.
Ir grūti noteikt striktu robežu starp taupīgumu un skopumu. Nav pieņemtas konkrētas normas uz ko drīkst taupīt naudu un uz ko nedrīkst, vai arī cik lielu daļu no ienākumiem ir jānovirza iekrājumiem. Katram cilvēkam dzīvē ir citādākas prioritātes. Iespējams kādam šķiet pieņemami taupīt naudu uz ēdienu un komunālajiem pakalpojumiem, lai varētu izklaidēties, bet citiem, savukārt, pirmajā vietā būs pilnvērtīga pamata vajadzību nodrošināšana. Katrs cilvēks pats var izvērtēt, kādas ir viņa vēlmes un vajadzības. Kopumā varētu teikt, ka taupīgums pāraug skopumā tad, kad cilvēks vairs nav gatavs tērēt naudu nekam, kas sagādā prieku un apmierinājuma sajūtu, lai tikai varētu iekrāt naudu, tomēr tā vēl nav pati kritiskākā situācija. Protams, tas var negatīvi ietekmēt cilvēka sabiedrisko dzīvi un pašsajūtu, bet šādu taupīšanu vēl nevar uzskatīt par kaitīgu. Ja cilvēks ne vien apspiež savas vēlmes, bet pat ignorē pamata vajadzības, kā, piemēram, ēdiens, siltums, drošība, higiēna utt., tā jau ir apsēstība un šādā gadījumā noteikti var apgalvot, ka taupīgums ir kaitīgs. Cilvēkam, kas nonācis līdz šādam līmenim ir krasi jāmaina savi taupīšanas paradumi, lai spētu normāli dzīvot.
*REKLĀMA
Jāatzīst gan, ka atteikties no pārlieku lielas taupīšanas vairumā gadījumu nav vienkārši. Lielākajai daļai cilvēku, kas saskaras ar šādām problēmām ir kāda psiholoģiska trauma. Piemēram, ja cilvēks visu laiku ir dzīvojis lielā nabadzībā, viņam var rasties vēlme iekrāt naudu, lai vairs nekad par ko tādu nebūtu jāuztraucas. Spilgts piemērs tam ir daudzi veci cilvēki, kas izvēlas taupīt, jo ir piedzīvojuši nabadzību kara laikā un negrib, lai kas tāds atkārtotos. Vēl pārlieki lielu taupību var izraisīt, piemēram, pagātnē piedzīvots bankrots, kas liek ievērot pārlieku lielu piesardzību. Situācijas var būt ļoti dažādas, bet tām visām ir viena kopīga pazīme – tās tik spēcīgi ir ietekmējušas cilvēka psihi, ka viņš vairs nespēj loģiski spriest, kad runa ir par naudas tērēšanu. Šādos gadījumos ir jāmeklē profesionāla psihoterapeita palīdzība, lai pilnībā mainītu domāšanas veidu.
Gadījumā, ja pārlieku liela taupība ir tikai paša pieņemta dzīves ideoloģija, nevis apsēstība, pašam cilvēkam ir jāpārdomā savas prioritātes. Ja cilvēkam naudas taupīšana uz pamata vajadzībām šķiet pareiza un pieņemama, viņam ir jāmēģina atbildēt sev uz dažiem filozofiskiem jautājumiem. Pirmkārt, ir jāsaprot, vai iekrātā nauda dara viņu laimīgu? Daudzi taupītāji, noteikti sākumā pārliecinoši atbildēs „jā”, tomēr kā papīra loksnes vai elektroniski cipari datora ekrānā var radīt laimes un apmierinājuma sajūtu? Ja nauda netiek tērēta, tai nav vērtības, jo par šo naudu nav iespējams neko iegūt. Beigu beigās, kāda ir starpība vai krājkasītē stāv nauda vai parasts papīrs? Otrkārt, ir jāsaprot, kā naudas netērēšana ietekmē cilvēka dzīvi dažādās jomās? Piemēram, vai ir iespējama normāla sabiedriskā dzīve un komunikācija ar citiem cilvēkiem, ja nauda netiek tērēta? Bez naudas nav iespējams ne doties uz sabiedriskiem pasākumiem, ne arī citādi socializēties ārpus darba vai skolas. Vai arī kā tas ietekmē garīgo un fizisko pašsajūtu un pat veselību? Ja nauda tiek tērēta pat uz ēdiena kvalitātes rēķina vai kā cita, kas nepieciešams normālai organisma darbībai, neizbēgami sekos veselības problēmas. Sniedzot patiesas atbildes uz šādiem jautājumiem, taupītājiem iespējams kļūs skaidrs, kāpēc naudu ir jātērē.
Protams, naudu vajag iekrāt, lai rastos drošības sajūta, bet ir jāspēj nospraust robežas. Nauda ir domāta lai to tērētu un lai cilvēki varētu sev nodrošināt normālu dzīvi. Vienmēr jāpatur prātā, ka tad, ja ir jāliedz sev viss, kas dzīvē sagādā prieku, tā vairs nav parasta taupība. Tā ir kaitīga apsēstība, kas ne pie kā laba nenovedīs.