Vairums cilvēku bieži vien pērk produktus, kuri nav nepieciešami pamata vajadzību nodrošināšanai, bet reizēm nauda tiek tērēta pat šķietami pilnīgi nevajadzīgām lietām. Protams, katram ir savas prioritātes un kas vienam šķiet nevajadzīgs, citam šķiet vitāli nepieciešams, bet vai tiešām viss, ko mēs iegādājamies ir mums vajadzīgs? Vai tas, ka varam atļauties iegādāties dažādas preces nozīmē, ka bez tām nevaram iztikt?
Patiesībā tas ir ļoti filozofisks jautājums, uz kuru nevar sniegt viennozīmīgu atbildi. It kā jau viss, kas mūs iepriecina ir lietderīgs un jebkas, ko iegādājamies savā ziņā mūs tiešām padara apmierinātākus vai priecīgākus. Piemēram, pat dārgas dimanta rotaslietas var uzskatīt par nepieciešamām, ja tās pircēju padara laimīgu. Ja patiešām varam atļauties it visu, ko vien sirds kāro, kāpēc gan to neiegādāties? Galu galā, nauda taču ir paredzēta, lai to tērētu. No otras puses, kāpēc ir jātērē naudu par lietām, bez kurām varam arī iztikt? No jau minētajām rotas lietām dzīve būtiski nemainīsies. Tās tikai sagādās īslaicīgu prieku, bet to var panākt arī lieki netērējoties. Tātad, īsti vajadzīgas jau tās nav.
*REKLĀMA
Paskatoties uz šo jautājumu mazliet racionālāk un izvērtējot konkrētus piemērus, tomēr var izdarīt šādus tādus secinājumus. Piemēram, bieži vien varam novērot situāciju, kad palielinoties ieņēmumiem, palielinās arī izdevumi. Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri iepriekš ir varējuši iztikt ar mazāku naudas summu, pēkšņi to vairs nespēj. Kāpēc tā notiek? Vai tas nozīmē, ka palielinoties ienākumiem palielinās arī vajadzības vai arī vienkārši cilvēku prasības kļūst augstākas? Ja jau viens un tas pats cilvēks ir spējis izdzīvot ar mazāku summu, viņam to vajadzētu spēt arī tad, kad viņa ienākumi ir palielinājušies. Protams, palielinoties ienākumiem, rodas vēlme tērēt vairāk naudas, taču pastāv būtiska atšķirība starp vēlmēm un vajadzībām. Ja cilvēks, kura izdevumi ir palielinājušies reizē ar ienākumiem, var godīgi apgalvot, ka viņa dzīves kvalitāte ilgtermiņā ir uzlabojusies un viņš ir laimīgāks nekā iepriekš, tad viņa gadījumā patiešām šī izdevumu palielināšana ir bijusi vērtīga un vajadzīga. Ja tomēr dzīves kvalitāte pēc izdevumu palielināšanās neuzlabojas, līdzekļi tiek šķērdēti nevajadzīgi.
Vēl uz šo pašu jautājumu ir iespējams paskatīties globālāk. Vai cilvēks var apgalvot, ka viņam ir nepieciešams iegādāties dārgas luksusa preces, ja tajā pašā laikā citi cilvēki nevar atļauties pat nodrošināt pašas pamata vajadzības? Vai tiešām viena cilvēka vajadzības var būt augstākas nekā citiem, vai tomēr, viss pārējais, izņemot pamata vajadzības, ir uzskatāms par vēlmēm, bez kurām var arī iztikt? Varbūt tad, ja naudas ir tik daudz, ka tā tiek tērēta arī lietām, kas nav vitāli nepieciešamas, to drīzāk vajadzētu ziedot tiem, kam tā vairāk vajadzīga.
No finanšu plānošanas viedokļa, protams, atbilde ir diezgan skaidra – nē. Ne viss, ko varam atļauties ir nepieciešams. Nevajadzīgu preču iegāde ir lieka naudas šķērdēšana un pat bagātniekiem ko tādu darīt nav ieteicams. Labāk ir visu lieko naudu krāt vai investēt, nevis notriekt par dažādiem niekiem.
Kopumā var teikt, ka viss tomēr ir atkarīgs no naudas īpašnieka uzskatiem un prioritātēm. Patiesībā jau katram pašam ir tiesības pārvaldīt savas finanses. Ja ienākumi ir pilnīgi pietiekami, lai nodrošinātu sev vēlamo dzīvesveidu, tad neviens nevar aizliegt naudas īpašniekam to tērēt pēc saviem ieskatiem. Ja cilvēks uzskata, ka konkrētās preces un pakalpojumi viņam ir vajadzīgai, tad visticamāk tā arī ir, pat tad, ja šīs preces nodrošinās laimes sajūtu vien uz īsu mirkli. Bez vajadzības jau neviens neko nepirks. Jebkurai rīcībai ir iemesls, pat tad ja pārējai sabiedrībai tas šķiet absurds.