Venecuēla nesen ieviesa jaunu valūtu, lai aizstātu tās esošo ar sabrukušo vērtību. Jau vairākus gadus, šī Dienvidamerikas valsts piedzīvo nopietnu hiperinflāciju, kas ir sadragājusi tās valūtas – bolivara vērtību. Venecuēlas valdība ir ieviesusi jaunu valūtu cerībā, ka šāds solis apturēs inflāciju. Ņemot vērā vēsturiskās liecības, kādas esam apkopojuši šajā rakstā, tas ir maz ticams. Jaunā valūtā, principā, ir tikai mēģinājums izglābt venecuēliešu ekonomiku, nosvīrtrojot piecas nulles no vecā bolivāra vērtīas. Visdrīzākais, ka arī jaunā valūta kritīsi par inflācijas upuri, kamēr netiks izlaboti ekonomiskie faktori, kas to ir izraisījuši. Neskatoties uz to, Venecuēla nebūt nav vienīgā valsts, kas ir pārdzīvojusi hiperinflāciju. Neskaitāmas citas, ieskaitot Romas impēriju, ir piedzīvojušas pat vēl daudz nopietnākus infācijas gadījumus.
Dienvidslāvija
Laika posmā starp 1993. gada oktobri un 1995. gada janvāri, Dienvidslāvu dinārs piedzīvoja inflāciju piecu kvadriljonu procentu apmērā. Pieci kvadriljoni ir pieci ar sekojošām piecpadsmit nullēm. Apstākļu virkne, kas beidzās ar tik augstu inflāciju, sākās ar to, ka Dienvidslāvijas valdība sāka drukāt daudz vairāk naudas, mēģinot saglābt budžetu, esot iestigušai nopietnās ekonomiskās problēmās. Tādi mākslīgi līdzekļi naudas iegūšanai ļoti bieži noved pie smagas inflācijas. Inflācijai kļūstot arvien augstākai, Dienvidslāvijas valdība turpināja veikt virkni citu neatbidlīgu soļu. Vispirms, tā spiedu kārtā aizņēmās naudu no saviem iedzīvotājiem, maksimālu apgrūtinot to iespēas izņemt naudu no to noguldījumiem valstij piederošajās bankās. Tālāk valdība ar likumu noteica nemainīgas cenas pirmās nepieciešamības produktiem. Dienvidslāvijas politiķi izlēma arī atvērt valsts veikalus, kuros produkti tiktu tirgoti zem šo noteikto cenu vērtības. Šie mēģinājumi mākslīgi apturēt cenu kāpumu beidzās ar kārtējo neveiksmi. Valdības veikali cieta pārāk lielus zaudējumus, bet privātie tirgoņi pārstāja tirgot preces, kurām politiķi bija noteikuši mākslīgi zemas cenas. Visiem pārējiem pūliņiem izrādoties bezspēcīgiem, valdība izdeva jaunas valūtas, kuras tūlīt pat kļuva par upuri nežēlīgi augstajai inflācijai, zaudējot savu vērtību fantastiskā tempā. Situācija uzlabojās, kad privātie uzņēmēji, kuriem drīz pievienojās arī valsts iestādes, sāka pieņemt un norēķināties ar vācu markām.
Senā Roma
Pats fakts, ka nopietns inflācijas slogs tiek uzskatīts par vienu no Senās Romas impērijas sabrukuma cēloņiem, ir lielisks pierādījums tam, ka inflācija nav moderns fenomens vien. Romā inflācija sākās 3. gadsimtā, pēc smagas mēra epidēmijas, kurā bojā gāja ievērojama daļa impērijas iedzīvotāju, kas noveda pie strādnieku trūkuma un strauja algu pieauguma, kas rezultējās straujā cenu kāpumā. Tai pat laikā, Roma strauji izpletās un ieguldīja milzīgus līdzekļus jaunīgoto teritoriju infrastruktūras būvniecībā. Tā iespaidā, Romas valdība nolēma padarīt tās valūtu – sudraba monētas, mazāk vērtīgas, piesaistot to liešanas procesā mazāk vērtīgus piejaukumus. Šis solis ļāva iespiest vairāk monētu, nekā tas savādāk būtu iespējams. Drīz vien romieši saprata, ka monētas ir kļuvušas mazāk vērtīgas un tirgotāji pacēla cenas. Mainoties imperatoriem, tika nolemts piejaukt monētām vēl vairāk mazvērtīgāku metālu, kas noveda pie identiskas tirgoņu reakcijas un vēl augstākas inflācijas. Starp 3. un 4. gadsimtu, romas sudraba monētas piedzīvoja 15 000 procentu inflāciju. Sitācijai kļūstot arvien smagākai, imperators Diokletīns, līdzīgi kā Dienvidslāvi iepriekšējā paragrāfā, nolēma noteikt ar likumu fiksētas produktu cenas. Tas noveda tikai pie tā, ka tirgoņi sāka tirgot savas preces melnajā tirgū un impērijas kasei gāja secen vairāk nodokļu. Impērijas sabrukuma brīdī, inflācija bija tik augsta, ka valdība nespēja samaksāt algas karavīriem, neskatoties uz to, ka nodokļi bija tik augsti kā vēl nekad iepriekš.
*REKLĀMA
Zimbabve
Zimbaves, 2008. gadā piedzīvotā hiperinflācija ir viena no augstākajām pasaules vēsturē. Tās augstākajā punktā, produktu preces divkāršojās katru dienu un 80% valsts iedzīvotāju bija bez darba. Nauda kļuva tik bezvērtīga, ka valdība izlaida 100 triljonu banknoti. 20. gadsimta 90. gados, diktators Roberts Mugabe atņēma zemi pieredzējušiem baltādainajiem zemniekiem un piešķīra to melnādainajiem strādniekiem, kuriem bieži nebija ne nepieciešamās pieredzes, ne zināšanu, lai vadītu saimniecības. Šis solis noveda pie tā, ka vairākas valsts fermas un rūpnīcas nespēja nopelnīt pietiekoši, lai izpildītu savas kredītsaistības un tās bankrotēja. Arī pati valdība bija lielos parādos un bez pietiekošiem peļņas avotiem. Mēģinot atrisināt sarežģīto situāciju, Mugabes valdība sāka drukāt vairāk naudas. Pārsātināts valūas daudzums apritē, nenomaksātas parādsaistības, aizvērtas rūpnīcas un fermas, augsts bezdarba līmenis un tik pat kā neesošs eksports ir perfekta recepte hiperinflācijai. Tā vietā, lai risinātu problēmu tās saknē, valdība turpināja drukāt arvien vairāk un vairāk naudas un fiksējot cenas, kas situāciju padarīja tikai ļaunāku. Tikai viena paša 2008. gada jūlija mēneša laikā, Zimbabve piedzīvoja teju 80 miljardu procentu augstu inflāciju. Šajā laikā, tādu pirmās nepieciešamības preču, kā maize, vērtība bija mērāma miljardos vietējā valūtā. Situācija atrisinājās valdībai pilnība atsakoties no savas valūas un par oficiālo valūtu padarot ASV dolāru, kas ir galvenais maksāšanas līdzeklis Zimbabvē vēl šodien.
Polija
Valstij atgūstot neatkarību 1918. gadā, tā vēl nebija nostabilizējusies, kad tūlīt sākās karš ar Padomju Savienību, Ļeņinam mēģinot atgūt poļu teritorijas, kas vēl nesen bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Jaunajai Polijas valstij, spiestai karot ar daudz lielāku valsti un bez pietiekošiem peļņas avotiem, bija nepieciešams finansēt kaujas ar Padomju karaspēku. Meklējot risinājumu, poļi sāka drukāt vairāk naudas. Tik daudz vairāk, ka tās valūa sabruka 1923. gadā. Tā gada 31. maijā, viens ASV dolārs bija 52875 poļu marku vērts. Nākamā gada 10. janvārī, viens dolārs jau bija 10,3 miljonu poļu marku vērtībā. Poļu industrija sabruka, jo vairums iedzīvotāju nevarēja atļauties iegādāties dārgos produktus. Daži atlikušie uzņēmumi, kuriem izdevās izvairīties bankrota, samazināja darba dienu skaitu nedēļā, jo vairs nepsēja atļauties samaksāt algas par pilnu slodzi.
Vācija
Starp 1919. un 1923. gadu, Vācija piedzīvoja pašu augstāko hiperinflāciju visā vēsturē. Vācu markas vērtība kritās tik strauji, ka, saņēmuši algas, strādnieki skriešus steidzās uz veikalu pirkt pirmās nepieciešamīas preces, kamēr to cena nebija cēlusies kārtējo reizi dienā. Valdība pārstāja banknotēs iestrādāt jebkādus viltošanas aizsardzības mehānismus, jo naudas viltotāji bija vienkārši pārstājuši savus centienus. Šīs inflācijas saknes ir meklējamas Pirmā Pasaules kara beigās, kad Vācijas valdība sāka drukāt vairāk naudas, lai finansētu savu karaspēku. Zaudējot karā, no Vācijas tika pieprasītas augstas kompensācijas, kādas tai nācās atmaksāt sabiedrotajiem. 1923. gada novembrī, viens ASV dolārs bija 4.2 triljonu vācu marku vērts. Šajā laikā Vācijā vairākas reizes mainījās oficiālā valūa, valdībai mēģinot ierobežot inflāciju. Situācija uzlabojās, vāciešiem lēnām atmaksājot kompensācijas sabiedrotajiem un atdzimstot privātajai industrijai.
