Vai atpazīstat sevi kādā no šim situācijām:
- jūs pieņēmāt paaugstinājumu esošajā amatā, jo tas šķita kā nākamais, loģiskais solis jūsu karjeras izaugsmē (un tanī brīdī jūs ignorējāt faktu, ka jūsu darbs vairs nespēj jūs iedvesmot);
- jūs esat ieguldījuši pēdējos 10 gadus vienā konkrētā amata izaugsmē, bet zemapziņā saprotat, ka esat izvēlējušies sev absolūti neinteresantu virzienu;
- jūs turpināt samazināt uzņēmuma izdevumu apjomus un kredītu salīdzināšana ir daļa no jūsu ikdienas, ko no jums sagaida vadība, lai arī patiesībā labprātāk strādātu kopā ar īstu komandu un cilvēkiem);
- jūs baidāties pilnībā mainīt esošo karjeras ceļu, kurā nejūtaties piepildīti, jo visi apkārtējie tad domās, ka esat sajukuši prātā.
Ja tā, tad jums droši vien nav sveša sajūta, kad katru darba dienas rītu ar grūtībām spējat motivēt sevi izkāpt no gultas, lai dotos esošās darba vietas virzienā, lai tad, savukārt, sāktu skaitīt stundas un minūtes līdz darba dienas beigām. Citiem no ārpuses jūsu bažas nav manāmas, jo cenšaties tās noslēpt, domājot, ka cilvēki uzskatīs jūs par nepateicīgiem un nespējīgiem novērtēt to, kas jums patiesi tiek sniegts esošajā darba vietā. Reizēm jūs arī nevēlaties paši sev skaļi atzīties, ka jums ir iestājies darba apnikums, tāpēc tas ir kļuvis par tādu kā jūsu mazo noslēpumu, kas sagrauž jūs no iekšpuses. Jūs domājat, ka jūs esat vienīgais, kurš cīnās ar šādām problēmām, un nevēlaties nodot nedz savus kolēģus, kuri vienmēr šķiet ļoti optimistiski attiecībā pret darbu, nedz arī sevi pašu. Bet kā lielākajā daļā dzīves situāciju – jūs noteikti neesat vienīgie, kas nonākuši situācijā, kurā apnikumu darbā un nomāktību slēpjam aiz smaga darba un neīsta smaida. Tāpēc nenokariet degunu, labās ziņas ir tādas, ka no šādas situācijas ir iespējams izkļūt, un mēs jums piedāvāsim pāris praktiskus padomus, kā tieši jūs to varētu panākt.
1. Pārstājiet izlikties un pieņemiet patiesību
Pirmais solis situācijas atrisināšanai ir būt maksimāli godīgiem pret sevi. Lai arī cik vienkārši tas izklausās, tas, iespējams, būs visgrūtāk izdarāmais solis, bet tajā pašā laika – arī vissvarīgākais. Mēģināšana apklusināt nelaimīgās izjūtas un neapmierinātību neliks tām pazust, gluži pretēji, tās tikai augs augumā līdz atdursies pret depresiju vai nervu sabrukumu. Izliekoties, ka jums patiešām patīk jūsu darbs, jūs tikai kļūsiet par labāku aktieri, ne labāku darbinieku. Pastāvīgā izlikšanās liek jums smagi strādāt, lai izveidotu karjeru, kas nemaz neatbilst jūsu dziļākajai būtībai un vēlmei, un nekad tāda nebūs; neatkarīgi no tā, cik smagi jūs mēģināsiet turpināt izlikties, ka tas ir tieši tas, kas jums ir vajadzīgs, apkārtējo spiediena dēļ. Pirms jūs varat ķerties klāt pie risinājuma atrašanas, jums ir jāredz problēmas būtība. Protams, jūs tieši tapāt nevarēsiet atrisināt problēmu, ja jūs izliksieties, ka tādas jums nemaz nav. Tāpēc esiet patiesi godīgs pret sevi, bez cenzūras vai domām par to, ko gan citi par to teiks. Jūs būsiet pārsteigti par to, cik labi jūs pēc tam sajutīsieties.
Izmēģiniet šo vienkāršo vingrinājumu, veicot pierakstus uz baltas lapas un aizstājot tukšās vietas ar jums būtiskajām sajūtām:
*REKLĀMA
- Ja esmu patiešām godīgs pret sevi, tad šobrīd savā darba vidē es jūtos [tukšs].
- Bieži vien es jūtu, ka man vajadzētu darīt vairāk [tukšs] un mazāk [tukšs].
- Man šķiet, ka man vajadzētu būt vairāk [tukšs] un mazāk [tukšs].
- Ja es varētu darīt teju jebko, ko no sirds vēlos, tad es izvelētos [tukšs].
- Man patīk darīt [tukšs] un būt vairāk [tukšs], bet es jūtu, ka nevaru to paveikt, jo [tukšs].
2. Tieciet vaļā no visiem “Man vajadzētu” un “Es nevaru” aizbildinājumiem
Visticamāk, ka pirmajā solī būsiet atklājuši savā ceļā daudzus attaisnojumus no sērijas – “Man vajadzētu” un “Es nevaru”:
- Es nevaru pamest medicīnas studijas un uzsākt citu karjeras ceļu, jo mani vecāki sagaida, ka es kļūšu par medicīnas speciālistu vai ārstu.
- Man vajadzētu būt pateicīgam, ka man ir pilna laika darbs ar lielu algu un citiem papildus materiālajiem ieguvumiem, pat ja es to teju fiziski ienīstu darīt.
Tā vietā, lai pievērstu uzmanību tam, kas ir tas, kas liek mums justies laimīgiem un piepildītiem, mēs lielākoties mēdzam dzīvot saskaņā ar “Man vajadzētu” un “Es nevaru” aizbildinājumiem. Realitātē mēs esam izveidojuši sev karjeras (un varbūt pat visu dzīvi), kas labi izskatās no ārpuses, bet iekšpusē sajūtu ziņā ir diezgan tukšas. Bet tas nav darba ētikas trūkums, kas ir šīs problēmas pamatā, tās pamatā ir došanās pa tādu karjeras ceļu, kas nav jūsu pašu izvēlēts, reizēm uzspiests no radiem, draugiem sabiedrības. Vai arī varbūt tā jums ir pareizā loma, taču tā nešķiet īsti piemērota, jo jūs nevarat sniegt uzņēmumam pievienoto vērtību ar savām unikālajām, stiprajām pusēm, idejām un viedokli. Tātad, lai izprastu savus jūsu “Man vajadzētu” aizbildinājumus, jums nepieciešams tos “iztaujāt”. Izmēģiniet šo vienkāršo vingrinājumu, veicot pierakstus uz baltas lapas un aizstājot tukšās vietas ar jums būtiskajām sajūtām:
- Es uzskatu, ka man vajadzētu [tukšs], un tas šķiet kā neapstrīdams noteikums. Bet patiesībā, ja jebkas būtu iespējams, es varētu [pārdomājiet trīs lietas, ko jūs varētu darīt vai par ko varētu kļūt].
- Patiesībā, es varu minēt trīs (vai vairāk) pamatotus iemeslus, kāpēc šādas pārmaiņas būtu liels ieguvums visām iesaistītajām pusēm.. 1.. 2.. 3..
Atkārtojiet šo vingrinājumu katram no jūsu jau iepriekš izstrādātajiem un it kā dzelžainajiem aizbildinājumiem. Kad jūs ļausiet sev personīgi un godīgi novērtēt savas darbības un saistības, jūs, iespējams, atklāsiet, ka jūsu nospraustās prioritātes un tas, kas patiešām attiecas uz jums, kļūs jums daudz skaidrāks kā jebkad agrāk. Un jūs būsiet pārsteigti par to, cik daudz pēkšņas enerģijas uzplūdi jūsos radīsies, kad sajutīsiet īstu pārmaiņu iespējamību.
Lielākā daļa no mums ir bijuši šāda tipa situācijā kādā brīdī savas karjeras laikā. Jūsu iekšējā balss saka: “Es rakstu atlūgumu! Šis darbs vienkārši nav tā vērts!” Bet jūs joprojām cenšaties sevi pārliecināt par pretējo un racionalizējat, ka jums pēc tam būs pārāk grūti atrast citu darbu, ka jūs nevarēsiet atrast darbu, kurā maksās vairāk nekā esošajā, ka jums patīk strādāt kopā ar to un to kolēģi vai vadītāju, ka jums atlikuši tikai daži gadi līdz jūs varēsiet iet pensijā, ka gan jau drīz viss atkal kļūs labāk, un tā tālāk. Patiesība ir tāda, ka jūs ne sev, ne kolēģiem, ne uzņēmumam, ne arī klientiem nesniedzat nekādu labo pakalpojumu, ja turpināt ik dienas darīt darbu, ko jūs nevarat ciest līdz kaulam. Tāpēc ir pienācis laiks pārstāt meklēt attaisnojumus un izkāpt no savas komforta zonas.