Nesen ar pārsteidzošu statistiku klajā nākuši amerikāņu pētnieki, kuri noskaidrojuši, ka aptuveni 85 procenti no jaunajiem koledžu absolventiem atgriežas atpakaļ uz dzīvi mājās pie vecākiem un apmēram 13 procenti pieaugušo bērnu vecumā no 18 līdz 29 gadiem atgriežas vecāku mājās pēc tam, kad viņi ir pamēģinājuši padzīvot atsevišķi un sapratuši, ka tas viņiem nav pa kabatai. Arvien vairāk un vairāk pieaugušo bērnu atgriežas mājās pie vecākiem vai tā arī nekad neatstāj ģimenes mājvietu, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi un uzņemtos atbildību par sevi pašu rokām. Vecāki un seniori mūsdienās ir spiesti tikt galā ar jaunu spiedienu no savu pieaugušo bērnu puses, kad tukšā ģimenes ligzda pēkšņi atkal ir pilna, un nevis ar mazbērniem, kā sākumā varētu šķist, bet gan ar pieaugušajiem bērniem, kuri nav varējuši uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus vecāku aprūpes. Tiesa, Latvijā šī problēma procentuāli vēl nav ieņēmusi tādus apmērus, bet jāsaka, ka šāds virziens iezīmējas arī pie mums. Uzņemt atpakaļ mājās 25 – 35 gadus vecus bērnus var būt patiesi liela stresa un spriedzes avots jebkurā ģimenē.
Vecāka gadagājuma bērni atgriežas mājās uz dzīvi kopā ar saviem vecākiem dažādu iemeslu dēļ. Dažreiz viņi vēlas iekrāt paši savai mājvietai un atgriežas mājās, lai ietaupītu naudu un vieglākiem soļiem nodrošinātu savu nākotni. Citi, savukārt, atgriežas mājās vai tā arī nekad to nav atstājuši, jo viņi to patiešām finansiāli nevar atļauties dzīvot patstāvīgi. Viens vai otrs iemesls – nav svarīgi, bet fakts ir nepatīkams – šie pieaugušie bērni nav bijuši spējīgi pietiekami nobriest savā atbildībā, lai veiksmīgi uzsāktu dzīvi kā individualitātes. Neatkarīgi no tā, vai esat noraizējušies par to, ka jūsu pieaugušie bērni nav spējuši atrast pienācīgu darbu, vai arī par to, kā viņi tagad tikai papildina mājsaimniecības izdevumus, brīdī, kad pieaugušie bērni atgriežas ģimenes ligzdiņā, iepriekš ierastā mājsaimniecības dinamika sāks darboties pavisam citādāk, kā ierasts. Tāpēc apskatīsim dažādus veidus ar darbībām, kas varētu palīdzēt padarīt dzīvi kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem zem viena jumta maksimāli mazāk stresainu.
Kad jūsu pieaugušais bērns ir izsmēlis visas savas atbildības iespējas un pat kredītu salīdzinātājs vairs nespēj atrisināt viņa naudas problēmas, viņš ir nolēmis atgriezties atpakaļ drošā vidē – pie saviem vecākiem. Šis ir tas brīdis, kad jums kā vecākiem ir jānosprauž stingras robežas kopīgai sadzīvošanai un veidam, kā jūs sadarbosieties, lai pagaidu situācija dzīves krīzes pārvarēšanai neizvērstos par apmešanos uz dzīvi ģimenes mājās.
Daži pieaugušie bērni nobriest lēnāk nekā citi. Attīstības ziņā viņi vienkārši vel nav nonākuši līdz “būšanai par pieaugušo” un viņi nav gatavi paši par sevi parūpēties, kā rezultātā viņi nonāk atpakaļ mājās. Kad šadas situācijas notiek, bieži tas ir tieši vecāku dēļ, kuri visu bērna daudzas reizes es uzskatu, ka vecāki ir pārāk funkcionējuši saviem bērniem. Pastāv būtiska atšķirība starp palīdzīgu roku un pārmērīgu darbību cita vietā. Palīdzot pieaugušajam bērnam paveikt kaut ko, ko viņam vajadzētu darīt pašam, tikai norāda uz viņa nespēju rīkoties pašam. Pārmērīga izpalīdzība liek jums uzņemties atbildību par lietām, ko bērns var un viņam vajadzētu paveikt pašam, piemēram, mazgājot viņa netīro veļu, gatavojot viņam ikdienā pusdienas vai uzkopjot māju pēc tam, kad pie viņa ciemojušies draugi. Iespējams, šāds modelis palēnām sākās pirms vairākiem gadiem vai varbūt tas sākās tieši tad, kad pieaugušais bērns atgriezās mājās. Tomēr šāda pārmērīga izpalīdzēšana nāk kopa ar sliktām ziņām – pārspīlējot ar bērnu pienākumu un darbu uzņemšanos uz sevis, jūs ļaujat pieaugušajam bērnam turpināt negatīvo uzvedību un nemainīt savus neveselīgos ieradumus. Protams, labās ziņas ir tādas, ka jūs vienmēr varat mainīt situāciju, ja mazliet pie tās piedomājat un nospraužat to sev par prioritāti – ļaut savam pieaugušajam bērnam būt patstāvīgam. Lai tas darbotos, jūsu bērnam ir nepieciešams rīcības plāns. Jums ir jābūt skaidrai nostājai, ka bērns jūsu mājās nepaliks uz visiem laikiem, ka jūs kā vecāki viņam palīdzēsiet, bet bērna galvenajam mērķim ir jābūt spējai ātri vien nostāties pašam uz savām kājām. Tāpēc ir svarīgi, lai jūsu bērnam būtu konkrēts un mērķtiecīgs rīcības plāns, kas nodrošinās, ka bērna pagaidu uzturēšanās jūsu mājās netiks izvērsta par pastāvīgu ieradumu.
*REKLĀMA
Kas notiek tad, ja šāda rīcības plāna nav? Jūsos pakāpeniski sāk veidoties izmisuma un aizvainojuma sajūtas ikreiz, kad jūs dzirdat no sava pieaugušā bērna atrunas par darba meklēšanu, bet nespēju atrast sev neko piemērotu, kaut gan jūs skaidri redzat, ka lielāko daļu sava laika bērns pavada gulšņājot uz dīvāna, skatoties televīziju un ik vakaru dodoties uz jaunām ballītēm pie draugiem. Šāds aizvainojums tikai palielinās jūsu kopdzīves stresu.
Bieži dzirdam pašu vecāku atrunas un izteikumus, piemēram, par to, ka viņu pieaugušais bērns ir patiešām labs, bet tikai šobrīd ir nedaudz zaudējis savu motivāciju un spēku, vai arī, ka viņam būs grūti nokļūt līdz mērķim, ja mēs kā vecāki viņam nepalīdzēsim, un tamlīdzīgi. Bet patiesība ir vienkāršāka par vienkāršu – ja jūsu bērns nav bijis spējīgs uzsākt pats savu dzīvi, tad lielākoties tas ir tāpēc, ka zemapziņā vecāki viņam to nemaz neļauj, jo līdz galam negrib atbrīvoties no pilnīgas kontroles pār bērna dzīvi. Ja jūsu bērns jau pilnībā pārņēmis jūsu ģimenes māju savā kontrolē, tad vecāki parasti ir tie, kuri atļauj sevi tādā veidā izrīkot. Un, ja bērni tā arī nekad nav pametuši ģimenes ligzdu, tad tas ir tāpēc, ka vecāki ir ļāvuši viņiem uzturēties zem viena jumta visu šo laiku.
Kad jūsu pieaugušais bērns dzīvo kopā ar jums jūsu mājā, jūs, iespējams, jūtaties normāli, kamēr jūsu pieaugušais bērns nespēj tikt vaļā no sajūtas kā jūs pret viņu vēl joprojām izturaties kā pret bērnu. Ikvienam ir dažādas vēlmes, vajadzības un vērtības, un, kad jūs dzīvojat kopā kā vairāki pieaugušiem, var būt daudz nepatīkamu satraukumu un domstarpību. Bet neaizraujieties ar labā un ļaunā meklēšanu, bet gan kopā strādājiet pie tā, lai jūs spētu sadzīvot draudzīgi, nenorādot uz viena vai otra vainu. Jūsu bērni, neatkarīgi no viņu vecuma, vienmēr būs īpaši jutīgi pret jūsu dusmām. Uzņemties atbildību par savu uzvedību un par to, kā jūs pārvaldāt savas dusmu lēkmes, un ar savu piemēru palīdziet pieaugušajiem bērniem kļūt adekvāti patstāvīgiem.
Ekonomiskā situācija valstī ir smagi skārusi jauniešus, un šī jaunā paaudze saskaras ar lielākiem izaicinājumiem, uzsākot savu karjeru un atmaksājot mirkļa karstumā uzkrātos parādus, nekā jebkura iepriekšējā paaudze. Lai gan ir viegli vainot savus bērnus un koncentrēties tikai uz to, ko jūs, iespējams, būtu darījis citādi kā vecāks, vainas norādīšana tikai palielinās jūsu stresa līmeni un emocionālo distanci savā starpā.